Iekšējais Bērns
Daudzi no mums ir dzirdējuši un apjauš, kas slēpjas zem termina “iekšējais Bērns”. Bet tikai retais ir novērojis, cik aktīvs šis Bērns ir! Ar visnotaļ pašaizliedzīgu mērķi palīdzēt, mūsu daudz jaunākais “es” iesaistās un pārņem sarunas un pieņem lēmumus – bieži, vairākas reizes dienā – tipiski atstājot mūs neveiklā, bet vienlaicīgi tik pazīstamā emocionā stāvoklī. Nopietni? Atkal? Kā Tas Gadījās?
Transakciju analīzes (TA) personības modelī iekšējais “Bērns” ir viens no trim mūsu ego stāvokļiem. Vēl ir “Vecāks” (par šo citu reizi) un “Pieaugušais” — mēs, kad reaģējam uz objektīvo realitāti, izmantojot visus mums pieejamos resursus un spējas. Interesanti, ka dienas laikā mēs darbojamies te no viena, te otra vai trešā ego stāvokļa. Un brīžos, kad aktivizējies mūsu ”Bērns”, pasauli skata daudz jaunāka mūsu daļa, kura realitātē atpazīst arhaisku situāciju un reaģē uz to, ne šeit un tagad realitāti! Tā ir kāda mums labi zināma un būtiska situācija no mūsu pašu bērnības, kur, visticamāk, nejutāmies droši, mīlēti, priecīgi, spējīgi…… Nākamreiz, kad atskārsti, ka sarunai vai situācijai ir slikta “pēcgarša”, pajautā sev – “cik gadus vecs es šobdīd jūtos”? Ja atklāj, ka, pārsteidzošā kārtā, patiesībā jūtaties jaunāks par saviem gadiem, ļoti iespējams, ka tikko biji atgriezies “tur”, vēlreiz izdzīvojot situāciju no savas pagātnes un aizstāvoties tik labi, cik vien bērnam tas ir iespējams.
Savā psihoterapeites konsultēšanas praksē esmu iemanījusies veikli atpazīt šo jaunāko, neaizsargātāko daļu – iekšējo “Bērnu”- savos klientos. Tas vienmēr atver vairākas durvis. Bet, kad runa ir par manis pašas Bērnu, Viņu ieraudzīt ir grūtāk! Reizēm atklāsme, ka darbojās un domāja Viņa, ne es šobrīd, trāpa kā zibens no skaidrām debesīm. Lūk, viens šāds nesens piemērs no manas dzīves.
Manai jaunākajai meitai ir 9 gadi un skolas sākums 8:10 ir šī gada jaunums. Miegaina un ne gluži laimīga, viņa izkāpj no gultas mazliet par vēlu. Mājās ir beigušās brokastu pārslas, tāpēc ierosinu, ka pagatavošu putru – manu Īpašo, ar čia, linsēklām un svaigiem bumbieriem. Viņa neizskatās iedvesmota. Pārjautāju vismaz reizes divas – “klau, vai tiešām ēdīsi putru”? “Jā, vāri”, viņa beidzot saka. Tomēr, kad putra ir gatava, mana jaunākā meita vairs nav izsalkusi..!
Auch…! To dzird mans iekšējais Bērns, un Viņai tas ir sāpīgi. Cik reižu bērnībā Viņa centās, bet Svarīgi Cilvēki to nenovērtēja. “Viņi mani atkal nenovērtē!”, Viņa domā. Mana 9 gadus vecā meita nemanot pieder Svarīgu, bet ne vienmēr atbalstošu, Cilvēku pulkam. Mana iekšējā Bērna bezpalīdzība, lepnums, dusmas un nepieciešamība aizsargāties sajaucas ļoti emocionālā: “Būs ļoti negodīgi no Tavas puses, ja tu tagad neēdīsi putru! Es taču Tev jautāju tūkstošiem reižu!“, es saku savai meitai, klusībā pie sevis es piemetinot “Es Tev nekas vairs negatavošu putru! Es Tev neko vairs negatavošu!” Pēc šīs īsās teikumu apmaiņas jūtos izmantota, skumja un dusmīga.
Bija nepieciešamas savas 10 minūtes, līdz apjēdzu, kas te notika – kurš ar kuru sarunājās. Bērniem – jebkuram bērnam – ir raksturīgi jebkuru sarežģījumu uztvert personīgi, necerot uz sadarbību, bet gan aizstāvot sevi. Bērns, pretēji Pieaugušajam, skatās uz situāciju no ārpuses uz iekšu, ne otrādi.
Skaidrs, ka kaut kas līdzīgs “kā Tev šķiet, ko mēs darīsim ar putru, ko Tu negribi ēst?” manas emocionāli piesātinātās pašaizsardzības vietā būtu daudz piemērotāks un izglītojošāks veids, kā risināt sarunu ar 9 gadus vecu bērnu.
Šis ir tikai viens piemērs, kur auzu putra kļūst personiska, iesaistītie cilvēki – neatbalstoši un nedraudzīgi, bet saulains septembra rīts, skumjš fons. Līdzīgas situācijas ar mums vienas dienas laikā notiek vairākkārt.
Ja šī tēma Tev šķita interesanta un/ vai vēlaties palīdzību sava iekšējā “Bērna” iepazīšanā, raksti: zane.sauka@gmail.com